Jāņa evaņģēlijs 12
Latviešu valoda Svētā Bībele · 50 verses
- 1 Jēzus nu sešas dienas priekš Pashā nāca uz Betaniju, kur Lācars bija, kas bija miris, un ko Viņš uzmodinājis no miroņiem.
- 2 Tad tie Viņam tur mielastu sataisīja, un Marta kalpoja; un Lācars bija viens no tiem, kas ar Viņu pie galda sēdēja.
- 3 Bet Marija, vienu mārciņu ļoti dārgu un it tīru nardu eļļu ņēmusi, svaidīja Jēzus kājas un žāvēja Viņa kājas ar saviem matiem. Un nams tapa pilns no zāļu smaržas.
- 4 Tad viens no Viņa mācekļiem, Jūdas Sīmaņa dēls Iskariots, kas pēc tam Viņu nodeva, saka:
- 5 “Kādēļ šī nardu eļļa nav pārdota par trīs simt grašiem, un tas nav dots nabagiem?”
- 6 Bet to viņš nesacīja, tāpēc ka viņam par nabagiem rūpēja, bet tāpēc ka viņš bija zaglis un maku turēja, un nesa, kas tapa dots.
- 7 Tad Jēzus sacīja: “‹Laid viņu mierā, viņa to uz Manu bēru dienu ir pataupījusi.›
- 8 ‹Jo nabagi ir vienmēr pie jums, bet Es neesmu vienmēr pie jums.›”
- 9 Tad liels pulks Jūdu ļaužu nomanīja Viņu tur esam, un nāca ne vien Jēzus dēļ, bet ka tie arī redzētu Lācaru, ko Viņš bija uzmodinājis no miroņiem.
- 10 Un augstie priesteri sarunājās, arī Lācaru nokaut;
- 11 Jo viņa dēļ daudz Jūdu nogāja un ticēja uz Jēzu.
- 12 Otrā dienā liels ļaužu pulks uz svētkiem nācis, dzirdēdams, ka Jēzus nākot uz Jeruzālemi,
- 13 Ņēma zarus no palmu kokiem un izgāja Viņam pretī un kliedza: “Ozianna, slavēts, kas nāk Tā Kunga Vārdā, Israēla Ķēniņš.”
- 14 Un jaunu ēzeli atradis, Jēzus sēdās virsū, tā kā rakstīts:
- 15 “Nebīsties, tu Ciānas meita, redzi, tavs Ķēniņš nāk, sēdēdams uz ēzeļa kumeļa.”
- 16 Bet to Viņa mācekļi no iesākuma nesaprata. Bet kad Jēzus bija pagodināts, tad viņi atcerējās, ka tas par Viņu bija rakstīts, un ka tie Viņam to bija darījuši.
- 17 Jo ļaudis, kas pie Viņa bija, apliecināja, ka Viņš Lācaru bija izsaucis no kapa un to uzmodinājis no miroņiem.
- 18 Tādēļ arīdzan ļaudis Viņam pretī gāja, kad tie bija dzirdējuši, ka Viņš šo brīnuma zīmi bija darījis.
- 19 Tad farizeji savā starpā sacīja: “Jūs redzat, ka jūs neko nespējat! Redzi, visa pasaule Viņam iet pakaļ.”
- 20 Un tur bija kādi Grieķi no tiem, kas uz svētkiem bija nākuši, Dievu pielūgt.
- 21 Šie gāja pie Filipa, kas bija no Betsaidas iekš Galilejas, un viņu lūdza sacīdami: “Kungs, mēs gribam Jēzu redzēt.”
- 22 Filips nāk un to saka Andrejam, un Andrejs un Filips to saka Jēzum.
- 23 Bet Jēzus tiem atbildēja sacīdams: “‹Tā stunda ir nākusi, ka Tas Cilvēka Dēls top pagodināts.›
- 24 ‹Patiesi, patiesi, Es jums saku: ja kviešu grauds neiekrīt zemē un nenomirst, tad tas paliek viens pats; bet ja viņš nomirst, tad tas nes daudz augļus.›
- 25 ‹Kas savu dzīvību tur mīļu, tas to pazaudēs; un kas savu dzīvību šinī pasaulē ienīst, tas to paturēs uz mūžīgu dzīvošanu.›
- 26 ‹Ja kas Man grib kalpot, tas lai staigā Man pakaļ; un kur Es būšu, tur arī Mans kalps būs; un ja kas Man kalpos, to Mans Tēvs cienīs.›
- 27 ‹Tagad Mana dvēsele ir satriekta. Un ko lai es saku? Tēvs, izpestī Mani no šās stundas! Bet tāpēc Es uz šo stundu esmu nācis.›
- 28 ‹Tēvs, pagodini Savu vārdu.›” Tad balss no debesīm nāca: “Es To esmu pagodinājis un To atkal pagodināšu.”
- 29 Tad ļaudis, kas tur stāvēja, to dzirdējuši, sacīja: “Pērkons rūca!” Citi sacīja: “Eņģelis ar Viņu runājis.”
- 30 Jēzus atbildēja un sacīja: “‹Šī balss ne Manis, bet jūsu dēļ ir notikusi.›
- 31 ‹Tagad ir šīs pasaules tiesa; tagad šīs pasaules virsnieks taps izmests ārā.›
- 32 ‹Un Es, kad Es no zemes būšu paaugstināts, Es visus vilkšu pie Sevis.›”
- 33 Bet to Viņš sacīja zīmēdams, kādā nāvē Viņam bija mirt.
- 34 Tad ļaudis Viņam atbildēja: “Mēs no bauslības esam dzirdējuši, ka Kristum būs palikt mūžīgi, un kā Tu saki, ka ‹Tam Cilvēka Dēlam būs tapt paaugstinātam›? Kurš ir šis Cilvēka dēls?”
- 35 Tad Jēzus uz tiem sacīja: “‹Gaišums vēl mazu brīdi pie jums ir. Staigājiet, kamēr jums vēl ir gaišums, ka tumsība jūs neaizņem. Un kas tumsībā staigā, tas nezina, uz kurieni tas iet.›
- 36 ‹Ticiet uz gaišumu, kamēr jums vēl ir gaišums, ka jūs paliekat par gaismas bērniem.›”
- 37 To Jēzus runāja un aizgāja un no tiem paslēpās. Un jebšu Viņš tik daudz brīnuma zīmes viņu priekšā bija darījis, tomēr tie neticēja uz Viņu,
- 38 Ka pravieša Jesajas vārds piepildītos, ko viņš ir sacījis: “Kungs, kas mūsu sludināšanai ticējis, un kam Tā Kunga elkonis parādīts?”
- 39 Tāpēc tie nevarēja ticēt, ka Jesaja atkal ir sacījis:
- 40 “Viņš viņu acis ir aptumšojis un viņu sirdis apcietinājis, ka tie ar acīm neredz un sirdī nesaprot un neatgriežas, ka Es tos dziedinātu.”
- 41 To Jesaja sacīja, kad tas Viņa godību redzēja un par Viņu runāja.
- 42 Tomēr arī daudz no virsniekiem ticēja uz Viņu, bet farizeju dēļ viņi to neizteica, ka netaptu izslēgti no draudzes.
- 43 Jo tie godu pie cilvēkiem vairāk mīlēja nekā godu pie Dieva.
- 44 Un Jēzus sauca un sacīja: “‹Kas tic uz Mani, tas netic uz Mani, bet uz To, kas Mani sūtījis.›
- 45 ‹Un kas Mani redz, tas redz To, kas Mani sūtījis.›
- 46 ‹Es esmu Gaisma› ‹pasaulē nācis, lai ikkatrs, kas tic uz Mani, nepaliek tumsībā.›
- 47 ‹Un ja kas Manus vārdus dzird un netic, tad Es to netiesāju, jo Es neesmu nācis, pasauli tiesāt, bet pasauli atpestīt.›
- 48 ‹Kas Mani nicina un Manus vārdus nepieņem, tam ir, kas viņu tiesā: Vārds, ko Es esmu runājis, tas viņu tiesās pastara dienā.›
- 49 ‹Jo Es no Sevis neesmu runājis, bet Tas Tēvs, kas Mani sūtījis, tas Man pavēlējis, ko lai Es saku, un ko lai Es runāju.›
- 50 ‹Un Es zinu, ka Viņa pavēle ir mūžīga dzīvošana. Tāpēc, ko Es runāju, to Es tā runāju, kā Man Tas Tēvs ir sacījis.›”