Lūkas evaņģēlijs 11 — Latviešu valoda Svētā Bībele

1 Un notikās, kad Viņš kādā vietā Dievu lūdza, un kad bija pabeidzis, tad viens no Viņa mācekļiem uz Viņu sacīja: “Kungs, māci mums Dievu lūgt, itin kā arī Jānis savus mācekļus ir mācījis.”

2 Un Viņš uz tiem sacīja: “‹Kad jūs lūdzat, sakāt: Mūsu Tēvs debesīs! Svētīts lai top Tavs Vārds; lai nāk Tava valstība; Tavs prāts lai notiek, kā debesīs, tā arī virs zemes;›

3 ‹Mūsu dienišķu maizi dod mums ikdienas;›

4 ‹Un piedod mums mūsu grēkus, jo mēs paši arīdzan piedodam ikvienam, kas mums parādā; un neieved mūs kārdināšanā; bet atpestī mūs no ļauna.›”

5 Un Viņš uz tiem sacīja: “‹Kuram jūsu starpā ir draugs, kad viņš pie tā noietu nakts vidū un uz to sacītu: “Lūdzams, aizdod man trīs maizes;›

6 ‹Jo draugs pie manis no ceļa ir atnācis, un man nav, ko tam celt priekšā.”›

7 ‹Un tas iekšā atbildēdams sacītu: “Neapgrūtini mani, durvis jau aizslēgtas, un mani bērni pie manis jau ir gultā. Es nevaru celties un tev dot;”›

8 ‹Es jums saku: “Jebšu viņš arī neceltos un tam nedotu tāpēc, ka tas ir viņa draugs, tad tomēr viņa nekaunīgās uzstāšanās dēļ tas celsies un viņam dos, cik tam vajag.”›

9 ‹Un Es jums saku: “Lūdziet, tad jums taps dots, meklējiet, tad jūs atradīsiet, klaudzinājiet, tad jums taps atvērts.›

10 ‹Jo ikviens lūgdams dabū un meklēdams atrod, un kas klaudzina, tam top atvērts.”›

11 ‹Ja kādam tēvam jūsu starpā dēls lūdz maizi, vai tas viņam dos akmeni? Jeb arī ja zivi, vai tas viņam zivs vietā dos čūsku?›

12 ‹Jeb arī ja lūdz olu, vai tas viņam dos skarpiju?›

13 ‹Ja tad jūs, kas esat ļauni, mākat dot saviem bērniem labas dāvanas, cik vairāk jūsu Debesu Tēvs dos Svēto Garu tiem, kas Viņu lūdzās.›”

14 Un Viņš izdzina vienu velnu, un tas bija mēms. Bet notikās, kad velns bija izbēdzis, tad tas mēmais runāja, un tie ļaudis brīnījās.

15 Bet citi no tiem sacīja: “Šis velnus izdzen caur Belcebulu, velnu virsnieku.”

16 Bet citi kārdinādami meklēja no Viņa zīmi no debess.

17 Bet Viņš, viņu domas nomanījis, uz tiem sacīja: “‹Ikviena valsts, kas savā starpā top ienaidā, tā aiziet postā, un nams grūst uz namu.›

18 ‹Ja tad arī sātans savā starpā ienaidā, kā viņa valsts var pastāvēt? Jo jūs sakāt, ka Es velnus izdzenu caur Belcebulu.›

19 ‹Bet ja Es velnus izdzenu caur Belcebulu, caur ko tad jūsu bērni tos izdzen? Tāpēc tie būs jūsu tiesātāji.›

20 ‹Bet ja Es velnus izdzenu caur Dieva pirkstu, tad jau Dieva valstība pie jums atnākusi.›

21 ‹Kad tas stiprais apbruņojies savu pili apsargā, tad viņa lietas paliek mierā.›

22 ‹Bet kad viens stiprāks viņam uziet, kas viņu uzvar, tad tas paņem viņa bruņas, uz ko viņš paļāvās, un izdala viņa laupījumu.›

23 ‹Kas nav ar Mani, tas ir pret Mani; un kas ar Mani nesakrāj, tas izkaisa.›

24 ‹Kad nešķīstais gars izgājis no cilvēka, tad viņš pārstaigā sausas vietas un meklē dusēt. Bet to neatradis viņš saka: es gribu atpakaļ griezties uz savu namu, no kurienes esmu izgājis.›

25 ‹Un kad viņš nāk, tad viņš to atrod ar slotām mēztu un izpušķotu.›

26 ‹Tad viņš noiet un ņem pie sevis septiņus citus garus, kas niknāki nekā viņš pats; un tur iekšā nākuši tie tur dzīvo, un top pēc ar to cilvēku niknāki, nekā bijis papriekš.›”

27 Un notikās, kad Viņš tā runāja, tad viena sieva tanī pulkā savu balsi pacēla un uz Viņu sacīja: “Svētīgas ir tās miesas, kas Tevi nesušas, un tās krūtis, ko Tu esi zīdis.”

28 Bet Viņš sacīja: “‹Tiešām, svētīgi tie, kas Dieva vārdu dzird un pasargā.›”

29 Un kad ļaudis sapulcinājās, tad Viņš iesāka sacīt: “‹Šī cilts ir nikna, tā meklē zīmi, un zīme tai netaps dota kā vien pravieša Jonas zīme.›

30 ‹Jo itin kā Jona bija par zīmi Niniviešiem, tāpat arī Tas Cilvēka Dēls būs šai ciltij.›

31 ‹Tā ķēniņiene no dienvidu puses celsies soda dienā pret šīs cilts ļaudīm un tos pazudinās; jo tā no pasaules gala ir nākusi, Salamana gudrību dzirdēt, un redzi, šeit ir vairāk nekā Salamans.›

32 ‹Ninivieši celsies soda dienā pret šo cilti un to pazudinās; jo tie ir atgriezušies no grēkiem uz Jonas sludināšanu: un redzi, šeit ir vairāk nekā Jona.›

33 ‹Bet sveci iededzinājis, neviens to neliek kaktā, nedz apakš pūra, bet uz lukturi, lai tie, kas nāk iekšā, gaišumu redz.›

34 ‹Miesas svece ir acs; tāpēc ja tava acs ir laba, tad arī visa tava miesa ir gaiša; bet ja tā ir kaitīga, tad arī tava miesa ir tumša.›

35 ‹Tāpēc ņem vērā›‹, ka gaišums, kas ir iekš tevis, nav tumsība.›

36 ‹Ja tad nu visa tava miesa ir gaiša, tā ka tai nemaz nav tumsības, tad tā būs visai gaiša, itin kā kad svece tevi apgaismo ar savu spīdumu.›”

37 Bet kamēr Viņš vēl tā runāja, viens farizejs Viņu lūdza, ka Viņš azaidu pie tā ēstu. Un Viņš iegājis apsēdās.

38 Un farizejs brīnījās redzēdams, ka Viņš nemazgājās priekš azaida.

39 Bet Tas Kungs uz to sacīja: “‹Tagad jūs farizeji šķīstat biķera un bļodas ārpusi, bet jūsu iekšpuse ir piepildīta ar laupījumu un blēdību.›

40 ‹Jūs bezprātīgie, vai tas, kas ārpusi darījis, nav arī darījis iekšpusi?›

41 ‹Bet dodiet to, kas tur iekšā, nabagiem, un redzi, viss jums ir šķīsts.›

42 ‹Bet ak vai, jums, farizejiem! jo jūs dodat desmito tiesu no mētrām, dillēm un visādiem dārza augiem, un pārkāpiet tiesu un Dieva mīlestību. Šo vajadzēja darīt, un to nevajadzēja pamest.›

43 ‹Ak vai, jums, farizejiem! jums tīk jo augstos krēslos sinagogās sēdēt un tirgos tapt sveicinātiem.›

44 ‹Ak vai, jums, rakstu mācītājiem un farizejiem! Jūs liekuļi! Jo jūs esat tā kā paslēpti kapi, un cilvēki, kas virsū staigā, to nezina.›”

45 Bet viens no bauslības mācītājiem atbildēdams uz Viņu sacīja: “Mācītāj, Tu to runādams arī mūs nievā.”

46 Bet Viņš sacīja: “‹Ak vai, arī jums, rakstu mācītājiem! Jo jūs cilvēkus apkraujat ar grūti nesamām nastām, un paši tās nastas neaizskarat ne ar vienu pirkstu.›

47 ‹Ak vai, jums, jo jūs uztaisiet praviešu kapus, un jūsu tēvi tos ir nokāvuši.›

48 ‹Tad nu jūs dodat liecību, ka jums jūsu tēvu darbi patīk; tie gan viņus ir nokāvuši, bet jūs uztaisiet viņu kapus.›

49 ‹Tāpēc arī Dieva gudrība saka: Es sūtīšu pie tiem praviešus un apustuļus, un tie citus no tiem nokaus un citus izdzīs,›

50 ‹Ka pie šās cilts visu praviešu asinis taptu meklētas, kas ir izlietas no pasaules iesākuma,›

51 ‹No Ābela asinīm līdz Zaharijas asinīm, kas ir nokauts starp altāri un Dieva namu. Patiesi, Es jums saku: tās taps meklētas pie šās tautas.›

52 ‹Ak vai, jums, rakstu mācītājiem, jo jūs atzīšanas atslēgu› ‹esat noņēmuši. Jūs paši neieejat, un tos, kas gribēja ieiet, jūs esat atturējuši.›”

53 Un kad Viņš tā uz tiem sacīja, tad rakstu mācītāji un farizeji iesāka gauži viņam lauzties virsū un par daudz lietām Viņam vārdus izvilt no mutes.

54 Un tie uz Viņu glūnēja un meklēja kaut ko saķert no Viņa mutes, ka Viņu varētu apsūdzēt.