Lūkas evaņģēlijs 16 — Latviešu valoda Svētā Bībele

1 Un Viņš sacīja arī uz Saviem mācekļiem: “‹Kādam bagātam vīram bija nama turētājs, un tas viņa priekšā tapa apsūdzēts, ka viņa mantu esot izšķērdējis.›

2 ‹Un to aicinājis, viņš uz to sacīja: kā es to dzirdu par tevi? Atbildi par savu nama turēšanu; jo tu vairs› ‹nevari būt nama valdītājs.›

3 ‹Bet nama turētājs runāja pats pie sevis: ko nu darīšu? Mans kungs man atņem nama valdīšanu. Rakt nespēju, diedelēt kaunos.›

4 ‹Es zinu, ko darīšu, kad no amata topu nocelts, lai tie mani uzņem savos namos.›

5 ‹Un saaicinājis visus sava kunga parādniekus, viņš sacīja uz pirmo: cik tu manam kungam esi parādā?›

6 ‹Un tas sacīja: simts mucu eļļas. Un viņš uz to sacīja: ņem savu grāmatu, sēdies un raksti tūdaļ piecdesmit.›

7 ‹Tad viņš uz otru sacīja: bet tu, cik tu esi parādā? Un tas sacīja: simts mēru kviešu. Un viņš uz to sacīja: ņem savu grāmatu un raksti astoņdesmit.›

8 ‹Un Tas Kungs uzteica netaisno nama turētāju, ka tas gudri bija darījis; jo šīs pasaules bērni ir gudrāki savā kārtā nekā gaismas bērni.›

9 ‹Un Es jums saku: dariet sev draugus no netaisnās mantas, ka tie, kad jums nu pietrūkst, jūs uzņem mūžīgos dzīvokļos.›

10 ‹Kas vismazākā lietā ir uzticīgs, tas arīdzan lielākā ir uzticīgs; bet kas vismazākā ir netaisns, tas arī lielākā ir netaisns.›

11 ‹Ja tad jūs pie netaisnās mantas neesat uzticīgi, kas jums uzticēs patieso?›

12 ‹Un kad jūs iekš svešas lietas neesat uzticīgi, kas jums dos jūsu pašu?›

13 ‹Neviens kalps nevar kalpot diviem kungiem; jo tas vienu ienīdēs un otru mīlēs, jeb vienam pieķersies un otru atmetīs. Jūs nevarat kalpot Dievam un mantai.›”

14 Bet šo visu arī farizeji dzirdēja, kas mantu mīlēja, un tie Viņu apsmēja.

15 Un Viņš uz tiem sacīja: “‹Jūs esat tie, kas paši taisnojās cilvēku priekšā, bet Dievs pazīst jūsu sirdis; jo kas cilvēku starpā ir augsts, tas ir negantība Dieva priekšā.›

16 ‹Bauslība un pravieši ir līdz Jānim; no tā laika Dieva valstības evaņģēlijs top sludināts, un ikkatrs ar varu laužās tur iekšā.›

17 ‹Vieglāki ir, ka debess un zeme zūd, nekā no bauslības viena rakstu zīmīte zustu.›

18 ‹Ikviens, kas no savas sievas šķirās un precē citu, tas pārkāpj laulību, un ikviens, kas vienu no vīra atšķirtu precē, tas pārkāpj laulību.›

19 ‹Kāds bagāts vīrs bija, tas ģērbās ar purpuru un dārgu audekli, un dzīvoja ikdienas kārumā un līksmībā.›

20 ‹Bet arī kāds nabags bija, vārdā Lācars, tas gulēja priekš viņa durvīm, pilns ar vātīm,›

21 ‹Un gribēja paēst no druskām, kas krita no bagātā galda. Bet tikai suņi nāca un laizīja viņa vātis.›

22 ‹Bet gadījās, ka nabags nomira un no eņģeļiem tapa aiznests Ābrahāma klēpī, un bagātais arīdzan nomira un tapa aprakts.›

23 ‹Kad tas nu bija ellē un mokās, tad tas pacēla savas acis un redzēja Ābrahāmu no tālienes un Lācaru viņa klēpī,›

24 ‹Un sauca un sacīja: tēvs Ābrahām, apžēlojies par mani un sūti Lācaru, lai tas savu pirksta galu iemērc ūdenī un dzesina manu mēli, jo es ciešu lielas mokas šinīs uguns liesmās.›

25 ‹Bet Ābrahāms atbildēja: piemini, dēls, ka tu savu labumu esi dabūjis savā dzīvības laikā, un Lācars turpretī ļaunumu, bet tagad šis top iepriecināts, bet tu topi mocīts.›

26 ‹Un turklāt starp jums un mums ir liela starpa, ka tie, kas no šejienes gribētu noiet pie jums, nevar; nedz arī no turienes pārnākt pie mums.›

27 ‹Un viņš sacīja: tad es tevi lūdzu, tēvs, sūti viņu uz mana tēva namu.›

28 ‹Jo man vēl pieci brāļi; lai viņš tos pamāca, ka tie arīdzan nenāk šinī moku vietā.›

29 ‹Ābrahāms uz to sacīja: tiem ir Mozus un pravieši, lai tie tos klausa.›

30 ‹Bet tas sacīja: Nē, tēvs Ābrahām, bet kad viens no mirušiem pie tiem ietu, tad tie atgrieztos no grēkiem.›

31 ‹Tad viņš uz to sacīja: kad tie neklausa Mozu un praviešus, tad tie arī neticēs, kaut arī kāds no miroņiem augšāmceltos.›”