Marka evaņģēlijs 9
Latviešu valoda Svētā Bībele · 50 verses
- 1 Un Viņš uz tiem sacīja: “‹Patiesi, Es jums saku: citi no tiem, kas še stāv, nāvi nebaudīs, pirms tie nebūs redzējuši Dieva valstību ar spēku nākam.›”
- 2 Un pēc sešām dienām Jēzus ņēma līdz Pēteri un Jēkabu un Jāni un tos veda savrup uz vienu augstu kalnu. Un Viņš tapa apskaidrots viņu priekšā.
- 3 Un Viņa drēbes tapa spožas un ļoti baltas tā kā sniegs, ka neviens balinātājs virs zemes tā nevar balināt.
- 4 Un tiem Elija ar Mozu parādījās un runāja ar Jēzu.
- 5 Un Pēteris atbildēja un uz Jēzu sacīja: “Rabbi, šeit mums labi; taisīsim trīs būdas, vienu Tev un vienu Mozum un vienu Elijam.”
- 6 Jo tas nezināja, ko tas runāja; jo tie bija pārbijušies.
- 7 Un viens padebesis nāca, tos apēnodams; un balss nāca no padebeša sacīdama: “Šis ir Mans mīļais Dēls, klausiet Viņu.”
- 8 Un tūdaļ tie skatījās visapkārt un nevienu vairs pie sevis neredzēja, bet Jēzu vien.
- 9 Un noejot no kalna, Viņš tiem piekodināja, ka tie nevienam nesacītu, ko tie redzējuši, pirms Tas Cilvēka Dēls no miroņiem nebūs augšām cēlies.
- 10 Un tie to vārdu paturēja savā prātā un apspriezdami savā starpā, kas tas esot: no miroņiem augšām celties?
- 11 Un tie Viņam jautāja sacīdami: “Kā tad rakstu mācītāji saka, ka Elijam jānāk papriekš?”
- 12 Bet Viņš atbildēdams uz tiem sacīja: “‹Gan Elija papriekš nākdams atkal visu sataisīs; un kā ir rakstīts par To Cilvēka Dēlu, ka Tam daudz būs ciest un tapt nicinātam?›
- 13 ‹Bet Es jums saku: ka Elija arī ir nācis, bet tie tam ir darījuši, ko gribēdami, tā kā par to ir rakstīts.›”
- 14 Un Viņš pie Saviem mācekļiem nācis, redzēja daudz ļaužu pie tiem un rakstu mācītājus, kas ar tiem strīdējās.
- 15 Un tūdaļ visi ļaudis, kad tie To redzēja, izbijās un pieskrējuši To sveicināja.
- 16 Un Viņš rakstu mācītājiem vaicāja: “‹Ko jūs ar tiem strīdaties?›”
- 17 Un viens no ļaudīm atbildēdams sacīja: “Mācītāj, es savu dēlu pie Tevis esmu atvedis, tam ir mēms gars.
- 18 Un kad tas viņu sakampj, tad tas to rausta; un tas puto un griež zobus un izdilst; un es Taviem mācekļiem esmu sacījis, lai tie to izdzen, bet tie nav varējuši.”
- 19 Bet Viņš tam atbildēja un sacīja: “‹Ak tu neticīgā cilts? Cik ilgi Es pie jums būšu? Cik ilgi Es jūs panesīšu? Vediet to pie Manis.›”
- 20 Un tie to atveda pie Viņa, un kad tas gars Viņu redzēja, tad tas tūdaļ to plosīja, un tas pie zemes krizdams vārtījās putodams.
- 21 Un Viņš viņa tēvam jautāja: “‹Cik ilgi viņam tā noticies?›” Bet tas sacīja: “No bērnu dienām.
- 22 Un dažkārt viņš to ir iemetis ugunī, ka viņš to nomāktu; bet ja Tu ko spēj, tad palīdzi mums, apžēlojies par mums!”
- 23 Bet Jēzus uz to sacīja: “‹Kaut tu varētu ticēt! tas visu spēj, kas tic.›”
- 24 Un tūdaļ tā bērna tēvs brēca un sacīja ar asarām: “Es ticu, Kungs, palīdzi manai neticībai!”
- 25 Bet Jēzus redzēdams, ka ļaudis satecēja, apdraudēja to nešķīsto garu, uz to sacīdams: “‹Tu mēmais un kurlais gars, Es tev pavēlu, izej ārā no tā un neieej vairs iekš tā.›”
- 26 Un tas izgāja, brēkdams un to gauži plosīdams, un viņš tapa tā kā mironis, tā ka daudzi sacīja: tas ir nomiris.
- 27 Bet Jēzus to ņēma pie rokas, to uzcēla, un tas pacēlās.
- 28 Un kad Viņš namā bija iegājis, Viņa mācekļi tam savrup jautāja: “Kāpēc mēs nespējām to izdzīt?”
- 29 Un Viņš uz tiem sacīja: “‹Šī suga citādi nevar iziet, kā vien caur lūgšanu un gavēšanu.›”
- 30 Un no turienes izgājuši, tie pārstaigāja Galileju, un Viņš negribēja, ka to kas zinātu.
- 31 Jo Viņš Savus mācekļus mācīja un uz tiem sacīja: “‹Tas Cilvēka Dēls taps nodots cilvēku rokās, un tie To nokaus, un nokauts Viņš trešā dienā augšām celsies.›”
- 32 Bet tie šo vārdu nesaprata un bijās Viņu jautāt.
- 33 Un Viņš nāca Kapernaūmā, un mājās būdams Viņš tiem jautāja: “‹Ko jūs savā starpā esat pārrunājuši›‹uz ceļa?›”
- 34 Bet tie cieta klusu; jo tie savā starpā bija sarunājušies uz ceļa, kurš esot lielākais?
- 35 Un Viņš apsēdās, atsauca tos divpadsmit un uz tiem sacīja: “‹Ja kas grib pirmais būt, tas lai ir no visiem pēdējais un visu kalps.›”
- 36 Un Viņš ņēma vienu bērnu un to veda viņu vidū un to skūpstīja un uz tiem sacīja:
- 37 “‹Ja kas vienu no šiem bērniem uzņem Manā Vārdā, tas Mani uzņem; bet kas Mani uzņem, tas neuzņem Mani, bet To, kas Mani sūtījis.›”
- 38 Bet Jānis Tam atbildēja un sacīja: “Mācītāj! Mēs vienu redzējām Tavā Vārdā velnus izdzenam, tas neturas pie mums, un mēs tam to esam lieguši, tāpēc ka tas neturas pie mums.”
- 39 Bet Jēzus sacīja: “‹Neliedziet viņam, jo neviens nedara brīnumu Manā Vārdā, kas tūdaļ no Manis varētu ļaunu runāt.›
- 40 ‹Jo kas nav pret mums, tas ir ar mums.›
- 41 ‹Jo, ja kas jūs dzirdinās ar biķeri ūdens Manā Vārdā, tāpēc ka jūs Kristum piederat, patiesi, Es jums saku: tam sava alga nezudīs.›
- 42 ‹Un ja kas apgrēcina vienu no šiem vismazākajiem, kas tic uz Mani, tam būtu labāk, ka tam dzirnu akmeni pie kakla piekārtu un to iemestu jūrā.›
- 43 ‹Jeb kad tev tava roka apgrēcina, nocērt to; tas tev ir labāk, ka tu kroplis ieej dzīvošanā, nekā tev ir divas rokas, un tu noej ellē, neizdzēšamā ugunī,›
- 44 ‹Kur viņu tārps nemirst, un uguns neizdziest.›
- 45 ‹Un kad tava kāja tevi apgrēcina, tad nocērt to; tas tev ir labāk, ka tu tizls ieej dzīvošanā, nekā tev ir divas kājas, un topi mests ellē, neizdzēšamā ugunī,›
- 46 ‹Kur viņu tārps nemirst, un uguns neizdziest.›
- 47 ‹Un kad tava acs tevi apgrēcina, tad izrauj to; tas tev ir labāk, ka tu vienacis ieej Dieva valstībā, nekā tev ir divas acis, un tu topi iemests elles ugunī,›
- 48 ‹Kur viņu tārps nemirst, un uguns neizdziest.›
- 49 ‹Jo ikviens ugunī› ‹taps sālīts; un ikkatrs upuris ar sāli taps sālīts.›
- 50 ‹Sāls gan ir laba lieta, bet ja sāls tapusi nesālīga, ar ko tad to darīs derīgu? Turat sāli› ‹iekš sevis un turat mieru savā starpā.›”