Marka evaņģēlijs 11
Latviešu valoda Svētā Bībele · 33 verses
- 1 Un kad tie tuvu pie Jeruzālemes nāca, pie Betfagas un Betanijas pie Eļļas kalna, tad Viņš sūtīja divus no Saviem mācekļiem,
- 2 Un uz tiem sacīja: “‹Noejat miestā, kas jūsu priekšā, un iegājuši jūs tūdaļ atradīsiet piesietu kumeļu, uz kā vēl neviens cilvēks nav sēdējis. Atraisījuši to atvediet.›
- 3 ‹Un ja kas jums sacīs: Kāpēc jūs to dariet? Tad atsakāt: Tam Kungam tā vajag; un tūdaļ tas to atsūtīs šurp.›”
- 4 Un tie nogāja un atrada kumeļu ārā pie durvīm piesietu uz ielas, un to atraisīja.
- 5 Un kādi no tiem, kas tur stāvēja, uz viņiem sacīja: “Ko jūs darāt, ka atraisiet kumeļu?”
- 6 Un viņi uz tiem sacīja, kā Jēzus bija pavēlējis. Un tie tos atlaida.
- 7 Un viņi kumeļu atveda pie Jēzus un savas drēbes uzlika un To sēdināja virsū.
- 8 Un daudzi savas drēbes izklāja uz ceļu; un citi zarus cirta no kokiem un tos izkaisīja uz ceļu.
- 9 Un tie, kas gāja priekšā un kas sekoja, kliedza un sauca: “Ozianna, slavēts, kas nāk Tā Kunga Vārdā!
- 10 Slavēta ir mūsu tēva Dāvida valstība, kas nāk! Ozianna augstībā!”
- 11 Un Jēzus iegāja Jeruzālemē un Dieva namā. Un kad Viņš visu visapkārt bija uzlūkojis, un jau vakars bija, tad Viņš izgāja ar tiem divpadsmit uz Betaniju.
- 12 Un otrā dienā, kad tie no Betanijas izgāja, tad Viņam gribējās ēst.
- 13 Un no tālienes redzēdams vienu vīģes koku, kam lapas bija, Viņš nāca, lai Viņš tanī ko atrastu; un pie tā piegājis Viņš neatrada nenieka kā vien lapas: jo nebija vīģu laiks.
- 14 Un Jēzus uzrunāja un uz to sacīja: “‹Lai neviens nemūžam vairs neēd augļus no tevis.›” Un Viņa mācekļi klausījās.
- 15 Un tie nāca uz Jeruzālemi, un Dieva namā iegājis Viņš iesāka izdzīt visus, kas pārdeva un pirka Dieva namā, un apgāza mijēju galdus un baložu pārdevēju krēslus.
- 16 Un neļāva nevienu lietu nest caur Dieva namu.
- 17 Un mācīja un uz tiem sacīja: “‹Vai nav rakstīts: “Mans nams taps nosaukts lūgšanas nams visām tautām?” Bet jūs to esat darījuši par slepkavu bedri.›”
- 18 Un rakstu mācītāji un augstie priesteri to dzirdēja un meklēja, kā Viņu nomaitātu; jo tie bijās no Viņa, tāpēc ka visi ļaudis izbrīnījās par Viņa mācību.
- 19 Un kad vakars metās, tad Viņš izgāja no pilsētas ārā.
- 20 Un no rīta agrumā garām iedami tie redzēja to vīģes koku nokaltušu no pašām saknēm.
- 21 Pēteris atminējies uz Viņu sacīja: “Mācītāj, redzi, vīģes koks, ko Tu esi nolādējis, tas ir nokaltis.”
- 22 Un Jēzus atbildēja un uz tiem sacīja: “‹Ticat uz Dievu.›
- 23 ‹Jo patiesi, Es jums saku: ja kas šim kalnam sacīs: celies un meties jūrā! un nešaubīsies savā sirdī, bet ticēs, ka notiks, ko viņš saka: tad viņam notiks, ko viņš saka.›
- 24 ‹Tāpēc Es jums saku: visu, ko jūs lūgdami lūgsiet›, ‹ticat, ka jūs dabūsiet, tad tas jums notiks.›
- 25 ‹Un kad jūs stāvat, Dievu lūgdami,› ‹tad piedodat, ja jums kas ir pret kādu, lai arī jūsu Tēvs, kas debesīs, jums piedod jūsu noziegumus.›
- 26 ‹Bet ja jūs nepiedodat, tad arī jūsu Tēvs debesīs jūsu noziegumus nepiedos.›”
- 27 Un tie nāca atkal uz Jeruzālemi, un Viņam Dieva namā staigājot, nāca pie Viņa augstie priesteri un rakstu mācītāji un vecaji,
- 28 Un uz To sacīja: “Kādā varā Tu šo visu dari? Un kas Tev šo varu devis, ka Tu to dari?”
- 29 Bet Jēzus atbildēja un uz tiem sacīja: “‹Es arīdzan jums vienu vārdu vaicāšu, un atbildiet Man; tad Es jums arīdzan sacīšu, kādā varā Es to daru.›
- 30 ‹Vai Jāņa kristība bija no debesīm, vai no cilvēkiem? Atbildiet Man.›”
- 31 Un tie domāja savā starpā un sacīja: ja mēs sakām: “No debesīm,” tad Viņš sacīs: “Kāpēc tad jūs viņam neesat ticējuši?”
- 32 Bet ja sacīsim: “No cilvēkiem,” — viņi bijās no ļaudīm. Jo visi Jāni turēja, ka tas patiesi pravietis bijis.
- 33 Un tie atbildēja un uz Jēzu sacīja: “Mēs nezinām.” Un Jēzus atbildēja un uz tiem sacīja: “‹Tad Es arīdzan jums nesaku, kādā varā Es to daru.›”