Mateja evaņģēlijs 14
Latviešu valoda Svētā Bībele · 36 verses
- 1 Tanī laikā Hērodus, viens no četriem Jūdu zemes valdniekiem, dzirdēja slavu par Jēzu,
- 2 Un sacīja uz saviem kalpiem: “Šis ir Jānis, Kristītājs; tas ir uzmodināts no miroņiem, tāpēc tas spēj šos brīnumus darīt.”
- 3 Jo Hērodus Jāni bija saņēmis, viņu sējis un cietumā licis Hērodijas dēļ, kura bija Filipa, viņa brāļa, sieva.
- 4 Jo Jānis uz viņu bija sacījis: “Tas tev nepieklājās, ka viņa tev ir.”
- 5 Un viņš gribēja to nokaut, bet bijās no ļaudīm, jo tie to turēja par pravieti.
- 6 Bet, kad Hērodus dzimšanas diena tapa turēta, tad Hērodijas meita dejoja viņu priekšā un patika Hērodum.
- 7 Tāpēc tas zvērēdams viņai solīja, ka gribot dot, ko viņa lūgšot.
- 8 Un viņa, no savas mātes papriekš pamācīta, sacīja: “Dod man šeit bļodā Jāņa, Kristītāja, galvu.”
- 9 Tad ķēniņš noskuma; bet zvērēšanas dēļ un to dēļ, kas līdz pie galda sēdēja, viņš pavēlēja, to dot.
- 10 Un aizsūtījis cietumā, nocirta Jānim galvu.
- 11 Un viņa galva tapa bļodā atnesta un meitenei dota; un viņa to nonesa savai mātei.
- 12 Un viņa mācekļi nāca, ņēma viņa miesu un to apraka; un nāca un to pasludināja Jēzum.
- 13 Un to dzirdējis, Jēzus no turienes aizbrauca ar laivu savrup uz kādu tukšu vietu, un ļaudis to dzirdējuši, Viņam no pilsētām kājām gāja pakaļ.
- 14 Un Jēzus izgājis redzēja daudz ļaužu, un Viņam sirds iežēlojās par tiem, un Viņš dziedināja viņu neveselos.
- 15 Kad nu vakars metās, Viņa mācekļi pie Viņa piegāja un sacīja: “Šī vieta ir tuksnesis, un laiks jau ir pagājis; atlaidi ļaužu pulkus, ka tie var iet miestos un sev pirkt barību.”
- 16 Un Jēzus uz tiem sacīja: “‹Tiem nevajag iet; dodiet jūs tiem ēst.›”
- 17 Bet tie uz Viņu sacīja: “Mums šeitan vairāk nav kā piecas maizes un divas zivis.”
- 18 Un Viņš sacīja: “‹Nesiet Man tās šurp.›”
- 19 Un ļaudīm pavēlējis, zālē sēsties, Viņš ņēma tās piecas maizes un divas zivis, skatījās uz debesīm, pateicās un pārlauzis deva Saviem mācekļiem tās maizes, un mācekļi ļaužu pulkiem.
- 20 Un visi tie ēda un paēda; un salasīja no atlikušām druskām divpadsmit pilnus kurvjus.
- 21 Un vīru bija pie piectūkstoš, kas bija ēduši, bez sievām un bērniem.
- 22 Un Jēzus tūdaļ Saviem mācekļiem lika kāpt laivā un papriekš pārcelties, tiekams Viņš ļaudis atlaistu.
- 23 Un ļaudis atlaidis, Viņš gāja savrup uz vienu kalnu, Dievu lūgt. Un kad vakars metās, Viņš tur bija viens pats.
- 24 Bet laiva jau bija jūras vidū un tapa mētāta no viļņiem; jo vējš bija pretī.
- 25 Bet gaiļos Jēzus pie tiem nāca, pa jūru staigādams.
- 26 Un kad Viņa mācekļi To redzēja pa jūru staigājam, tad tie izbijās un sacīja: “Tas ir ķēms;” un brēca no bailēm.
- 27 Bet tūdaļ Jēzus uz tiem runāja un sacīja: “‹Turat drošu prātu, Es tas esmu! Nebīstaties.›”
- 28 Un Pēteris Viņam atbildēja un sacīja: “Kungs, ja Tu tas esi, tad liec man pie Tevis nākt pa ūdens virsu.”
- 29 Un Viņš sacīja: “‹Nāc!›” Un Pēteris izkāpa no laivas un gāja pa ūdens virsu, ka pie Jēzus nāktu.
- 30 Bet lielo vētru redzēdams, viņš izbijās un sāka grimt, brēca un sacīja: “Kungs, palīdzi man!”
- 31 Un tūdaļ roku izstiepis, Jēzus viņu satvēra un uz viņu sacīja: “‹Tu mazticīgais, kāpēc tu esi šaubījies?›”
- 32 Un kad tie bija iekāpuši laivā, tad vējš nostājās.
- 33 Un tie, kas bija laivā, nāca un metās ceļos priekš Viņa un sacīja: “Patiesi, Tu esi Dieva Dēls.”
- 34 Un tie pārcēlušies nāca uz Ģenecaretes zemi.
- 35 Un kad ļaudis Viņu tai vietā nomanīja, tad tie sūtīja pa visu to apgabalu visapkārt, un atveda pie Viņa visādus neveselus,
- 36 Un Viņu lūdza, ka Viņa drēbju vīli varētu aizskart; un cik to aizskāra, tie tapa dziedināti.