Mateja evaņģēlijs 18 — Latviešu valoda Svētā Bībele

1 Tanī pašā stundā mācekļi gāja pie Jēzus un sacīja: “Kas tad ir lielākais Debesu valstībā?”

2 Un Jēzus aicināja vienu bērnu pie Sevis, un to veda pašā viņu vidū,

3 Un sacīja: “‹Patiesi, Es jums saku, ja jūs neatgriežaties un netopat kā bērni, tad jūs nenāksiet Debesu valstībā.›

4 ‹Tāpēc, kas pats zemojās, kā šis bērns, tas ir lielākais Debesu valstībā.›

5 ‹Un kas tādu bērnu uzņem Manā Vārdā, tas uzņem Mani.›

6 ‹Bet kas apgrēcina vienu no šiem vismazākiem, kas tic uz Mani, tam būtu labāk, ka tam pakārtu pie kakla dzirnu akmeni un to noslīcinātu jūrā, visdziļākā vietā.›

7 ‹Ak vai, pasaulei, apgrēcības dēļ! Apgrēcībai gan vajag nākt, bet, ak vai tam cilvēkam, caur ko nāk apgrēcība!›

8 ‹Tāpēc, ja tava roka vai tava kāja tevi apgrēcina, tad nocērt to un met to nost; jo tas tev labāk, ka tu ieej dzīvošanā tizls vai kroplis, nekā tev ir divas rokas vai kājas, un tu topi iemests mūžīgā ugunī.›

9 ‹Un ja tava acs tevi apgrēcina, izrauj to un met to nost; tas tev labāk, ar vienu aci ieiet dzīvošanā, nekā tev ir divas acis, un tu topi iemests elles ugunī.›

10 ‹Pielūkojiet, ka jūs nevienu no šiem mazajiem nenicinājiet; jo Es jums saku, ka viņu eņģeļi debesīs vienmēr redz Mana debes' Tēva vaigu.›

11 ‹Jo Tas Cilvēka Dēls ir nācis, atpestīt to, kas pazudis.›

12 ‹Kā jums šķiet? Ja kādam cilvēkam būtu simts avis, un viena no tām būtu nomaldījusies, vai viņš neatstātu tās deviņdesmit deviņas un neietu kalnos, to meklēt, kas nomaldījusies?›

13 ‹Un ja tas notiek, ka to atrod, patiesi, Es jums saku, ka tas vairāk par to priecājās, nekā par tām deviņdesmit un deviņām, kas nav nomaldījušās.›

14 ‹Tāpat tas nav jūsu debes' Tēva prāts, ka vienam no šiem mazajiem būs pazust.›

15 ‹Bet ja tavs brālis pret tevi grēko, tad noej un pārmāci viņu starp sevi un viņu vienu pašu; kad viņš tevi klausa, tad tu savu brāli esi mantojis.›

16 ‹Un ja viņš negrib klausīt, tad ņem klāt vēl vienu vai divus, lai no divēju vai treju liecinieku mutes ikkatrs vārds top apstiprināts.›

17 ‹Bet ja viņš tos neklausa, tad saki to draudzei; bet ja viņš arī draudzi neklausa, tad turi viņu par pagānu un muitnieku.›

18 ‹Patiesi, Es jums saku, ko vien jūs virs zemes siesiet, tas arī būs siets debesīs; un ko vien jūs virs zemes atraisīsiet, tas arī būs atraisīts debesīs.›

19 ‹Atkal Es jums saku: ja divi no jums virs zemes ir vienā prātā jebkuras lietas dēļ, ko tie grib lūgt, tad tā tiem taps dota no Mana Tēva, kas ir debesīs.›

20 ‹Jo kur divi vai trīs ir sapulcināti Manā Vārdā, tur Es esmu viņu vidū.›”

21 Tad Pēteris gāja pie Viņa un sacīja: “Kungs, cikkārt man būs piedot savam brālim, kas pret mani grēko? Vai ir diezgan septiņ reiz?”

22 Jēzus uz to saka: “‹Es tev nesaku septiņ reiz, bet septiņdesmit reiz septiņ.›

23 ‹Tāpēc Debesu valstība ir kā kāds ķēniņš, kas ar saviem kalpiem gribēja parādu izlīdzināt.›

24 ‹Un kad viņš iesāka norēķinu› ‹turēt, viens viņam tapa pievests, tas bija viņam parādā desmit tūkstošus podus.›

25 ‹Un kad tas to nespēja maksāt, tad kungs pavēlēja, viņu pārdot ar sievu un bērniem un visu, kas tam bija, un maksāt.›

26 ‹Tad kalps pie zemes krizdams viņu gauži lūdzās un sacīja: “Kungs, cieties ar mani, es tev visnotaļ gribu maksāt.”›

27 ‹Tad kungam palika kalpa žēl, un viņš to palaida un parādu tam arī atlaida.›

28 ‹Bet kad tas pats kalps bija ārā izgājis, tad tas atrada vienu no saviem darba biedriem; tas bija viņam parādā simts sudraba grašus, un viņš sakampis to žņaudza un sacīja: “Maksā, ko tu man esi parādā.”›

29 ‹Tad viņa darba biedrs tam krita pie kājām, lūdzās un sacīja: “Cieties ar mani, es tev visnotaļ maksāšu.”›

30 ‹Un viņš negribēja; un nogājis to iemeta cietumā, tiekams tas maksātu, ko bija parādā.›

31 ‹Kad nu viņa darba biedri to redzēja, tad tas tiem gauži sāpēja, un nākuši tie pasacīja savam kungam visu, kas bija noticis.›

32 ‹Tad viņa kungs to aicināja priekšā un uz to sacīja: “Tu blēdīgais kalps, visu šo parādu es tev esmu atlaidis, kad tu mani lūdzi.›

33 ‹Vai tad tev arīdzan nebija apžēloties par savu darba biedru, kā es tevi esmu žēlojis.”›

34 ‹Un viņa kungs apskaities to nodeva mocītājiem, kamēr tas maksātu visu, ko tam bija parādā.›

35 ‹Tā arī Mans Debesu Tēvs jums darīs, ja jūs nepiedosiet no sirds ikviens savam brālim viņa pārkāpšanas.›”