Psalmi 78 — Latviešu valoda Svētā Bībele

1 Asafa pamācība. Klausiet, mani ļaudis, manu mācību, atgrieziet savas ausis uz manas mutes valodu.

2 Es atdarīšu savu muti sakāmos vārdos un izrunāšu līdzības no veciem laikiem.

3 Ko esam dzirdējuši un zinām, un ko mūsu tēvi mums ir stāstījuši,

4 To mēs viņu bērniem neslēpsim, bet izteiksim tiem pēcnākamiem Tā Kunga teicamo slavu un Viņa stiprumu un Viņa brīnumus, ko Viņš darījis.

5 Jo Viņš ir iecēlis liecību iekš Jēkaba un licis bauslību iekš Israēla, ko Viņš mūsu tēviem pavēlējis, to mācīt saviem bērniem.

6 Ka tie pēcnākamie to zinātu, tie bērni, kas vēl dzims; ka tie celtos un to stāstītu arī saviem bērniem.

7 Un ka tie savu cerību liktu uz Dievu un neaizmirstu Dieva darbus, bet sargātu Viņa pavēles;

8 Un ka tie nebūtu tādi kā viņu tēvi, atkāpēja un pārgalvīga tauta, kas savā sirdī nebija pastāvīga, un kam gars neturējās pie Dieva.

9 Efraīma dēli, apbruņoti strēlnieki ar stopiem, atkāpās kaušanās dienā.

10 Tie neturēja Dieva derību un liedzās staigāt Viņa bauslībā,

11 Un aizmirsa Viņa darbus un brīnumus, ko Viņš bija parādījis.

12 Viņu tēvu priekšā Viņš darīja brīnumus Ēģiptes zemē, Coana laukā.

13 Viņš pāršķīra jūru un lika tiem cauri iet, un pacēla ūdeņus stāvu kā kopu;

14 Un vadīja tos ar padebesi dienā un cauri nakti ar uguns gaišumu.

15 Viņš pāršķēla klintis tuksnesī un tos dzirdināja papilnam kā no dziļumiem.

16 Viņš arī izveda upes no akmens un lika notecēt ūdenim, kā straumēm.

17 Taču tie joprojām grēkoja pret Viņu un apkaitināja to Visuaugstāko tuksnesī,

18 Un kārdināja Dievu savā sirdī, barību prasīdami savai dvēselei,

19 Un runāja pret Dievu un sacīja: vai Dievs gan varēs sataisīt galdu tuksnesī?

20 Redzi, Viņš gan klinti sitis, ka ūdens iztecējis un upes izplūdušas, vai Viņš arī maizi varēs dot, vai Viņš varēs gādāt gaļu Saviem ļaudīm?

21 Kad Tas Kungs to dzirdēja, tad Viņš apskaitās, un uguns iedegās pret Jēkabu, un bardzība cēlās pret Israēli.

22 Tāpēc, ka tie neticēja uz Dievu, nedz cerēja uz Viņa pestīšanu.

23 Tad Viņš pavēlēja padebešiem augšā un atdarīja debesu durvis,

24 Un lika mannai uz tiem līt, ko ēst, un deva tiem labību no debesīm.

25 Ikkurš no tiem ēda debesu maizi, Viņš tiem sūtīja barības papilnam.

26 Viņš lika celties austriņam no debesīm un atveda dienvidus vēju caur savu Spēku,

27 Un birdināja gaļu uz tiem kā putekļus un spārnainus putnus kā jūras smiltis,

28 Un lika tiem krist viņu lēģera vidū, visapkārt ap viņu dzīvokļiem.

29 Tad tie ēda un pārēdās; un Viņš tiem lika notikt pēc viņu kārības.

30 Bet pirms tie savu kārību bija pildījuši, kamēr viņu barība vēl bija viņu mutē,

31 Tad Dieva dusmība pret tiem cēlās un nokāva viņu stipros un nomaitāja Israēla jaunekļus.

32 Par visu to tie taču vēl vairāk grēkoja un neticēja Viņa brīnumiem.

33 Tādēļ Tas nobeidza viņu dzīvību nīcībā un viņu gadus ātrā postā.

34 Kad Viņš tos kāva, tad tie vaicāja pēc Viņa un atgriezās un steigšus meklēja Dievu,

35 Un atminējās, Dievu esam viņiem par patvērumu, un to visaugstāko Dievu esam viņiem par Pestītāju.

36 Un tie Viņam smaidīja ar savu muti un Viņam meloja ar savu mēli.

37 Jo viņu sirds nepastāvēja pie Viņa, un tie nebija uzticīgi Viņa derībā.

38 Bet Viņš bija sirdsžēlīgs un piedeva noziegumu un tos nesamaitāja, bet novērsa dažkārt Savu dusmību un nepamodināja visu Savu bardzību.

39 Jo Viņš pieminēja, ka tie ir miesa, tā kā vējš, kas aizskrien un atpakaļ negriežas.

40 Cik reiz tie Viņu apkaitināja tuksnesī un Viņu tirināja tai tukšā vietā!

41 Jo tie kārdināja Dievu allaž no jauna un noskumdināja Israēla svēto.

42 Tie nepieminēja Viņa roku nedz to dienu, kad Viņš tos no tā spaidītāja izglāba,

43 Kad Viņš Savas zīmes parādīja Ēģiptē un Savus brīnumus Coana klajumā,

44 Un pārvērta viņu upes par asinīm un viņu strautus, ka nevarēja dzert,

45 Un sūtīja starp tiem kukaiņus, kas tos ēda, un vardes, kas tos samaitāja,

46 Un deva viņu augļus spradžiem, un viņu darbus siseņiem,

47 Un nomaitāja viņu vīnakokus caur krusu un viņu vīģes kokus ar lieliem krusas gabaliem,

48 Un nokāva viņu govis ar krusu un viņu sīkos lopus ar zibeņiem,

49 Un uzgāza tiem Savu karsto dusmību, bardzību un postu un bēdas, un uzlaida tiem nelaimes eņģeļus,

50 Un deva vaļu Savai dusmībai un neatrāva viņu dvēseles no nāves, un nodeva viņu lopus mērim,

51 Un kāva visus pirmdzimušos Ēģiptē, vīru pirmdzemdinātos Hama dzīvokļos,

52 Un veda Savus ļaudis kā avis un vadīja tos tuksnesī kā ganāmu pulku,

53 Un vadīja tos bez bēdām, ka tie nebijās, bet viņu ienaidniekus jūra apklāja.

54 Un Viņš tos veda Savās svētās robežās, uz šo kalnu, ko Viņa labā roka uzņēmusi.

55 Un izdzina viņu priekšā pagānus, un tos izdalīja par mantības daļu un Israēla ciltīm lika dzīvot viņu mājās.

56 Taču tie kārdināja un apkaitināja Visuaugstāko Dievu un neturēja Viņa liecības,

57 Un atkāpās un atmeta ticību, tā kā viņu tēvi; tie atmuka kā viltīgs stops,

58 Un Viņu apkaitināja ar saviem elku kalniem un to tirināja ar savām bildēm.

59 Dievs dzirdēja un apskaitās, un Israēls Tam ļoti rieba.

60 Un Dievs atstāja to dzīvokli iekš Šīlo, to telti, ko Viņš bija ņēmis par mājas vietu cilvēku starpā.

61 Un deva viņu spēku cietumā un viņu godību pretinieka rokā;

62 Un nodeva Savus ļaudis zobenam un apskaitās pret Savu tautu.

63 Uguns aprija viņu jaunekļus, un viņu jaunavām nedziedāja kāzu dziesmas.

64 Viņu priesteri krita caur zobenu, un viņu atraitnes neraudāja.

65 Tad Tas Kungs uzmodās kā viens, kas gulējis, tā kā varonis kliedz, kas vīnu dzēris,

66 Un sita Savus pretiniekus no aizmugures, un lika tos kaunā uz mūžīgiem laikiem,

67 Un atmeta Jāzepa dzīvokli, un neizvēlēja Efraīma cilti,

68 Bet izvēlēja Jūda cilti, Ciānas kalnu, ko Viņš mīlēja;

69 Un uztaisīja Savu svēto vietu kā debes'augstumu, stipru, kā pasauli, ko uz mūžīgiem laikiem radījis.

70 Un Viņš izredzēja Dāvidu, Savu kalpu, un ņēma to no avju laidariem,

71 No zīdītāju avīm Viņš tam lika nākt, ganīt Jēkabu, Savu tautu un Israēli, Savu mantību.

72 Un viņš tos ganīja ar skaidru sirdi, un tos valdīja ar prātīgu roku.