Ījaba grāmata 31 — Latviešu valoda Svētā Bībele

1 Es derību esmu derējis ar savām acīm, ka man nebija uzlūkot sievieti.

2 Bet kādu daļu Dievs man dod no augšienes, jeb kādu mantību Visuvarenais no debesīm?

3 Vai netaisnam nepienākas nelaime un ļauna darītājam nedienas?

4 Vai Viņš neredz manus ceļus, vai Viņš neskaita visus manus soļus?

5 Ja esmu dzinis netaisnību un mana kāja steigusies uz nelietību, —

6 Lai Viņš mani nosver taisnā svaru kausā, tad Dievs atzīs manu nenoziedzību.

7 Ja mani soļi no ceļa noklīduši, un mana sirds dzinusies pakaļ manām acīm, ja kas pielipis pie manām rokām:

8 Tad lai es sēju, un cits to ēd, un mani iedēsti lai top izsakņoti.

9 Ja mana sirds ļāvās apmānīties sievas dēļ un ja esmu glūnējis pie sava tuvākā durvīm,

10 Tad lai mana sieva maļ citam, un svešs lai pie tās pieglaužas.

11 Jo šī ir negantība un noziegums priekš tiesnešiem.

12 Jo tas ir uguns, kas rij līdz pašai ellei un būtu izsakņojis visu manu padomu.

13 Ja esmu nicinājis sava kalpa vai savas kalpones tiesu, kad tiem kas bija pret mani:

14 Ko es tad varētu darīt, kad Stiprais Dievs celtos, un kad Viņš meklētu, ko es varētu atbildēt?

15 Vai Tas, kas mani radījis mātes miesās, nav radījis viņu arīdzan? Vai Tas pats mūs miesās nav sataisījis (viena veida)?

16 Ja nabagam esmu liedzis, kad tam gribējās, vai licis izīgt atraitnes acīm,

17 Ja esmu ēdis savu kumosu viens pats, tā ka bāriņš no tā arī nebūtu ēdis, —

18 Jo no manas jaunības viņš pie manis ir uzaudzis kā pie tēva, un no savas mātes miesām es viņu esmu žēlojis, —

19 Ja esmu redzējis kādu bojā ejam, kam drēbju nebija, un ka nabagam nebija apsega;

20 Ja viņa gurni man nav pateikušies, kad viņš bija sasilis no manu jēru ādām;

21 Ja savu roku esmu pacēlis pret bāriņu, kad es redzēju savu palīgu vārtos:

22 Tad lai mans elkonis atkrīt no pleca un mana roka lai nolūst no stilba.

23 Jo mani biedina Dieva sods un Viņa augstības priekšā esmu nespēcīgs.

24 Ja uz zeltu esmu licis savu cerību, vai uz šķīstu zeltu sacījis: mans patvērums;

25 Ja esmu priecājies, ka man liela manta un ka mana roka ko laba sakrājusi;

26 Ja saules gaišumu esmu uzlūkojis, kad tas spīdēja, vai mēnesi, kad tas spoži tecēja,

27 Un mana sirds būtu ļāvusies pievilties, ka savu roku no mutes uz tiem būtu pacēlis (tos godināt);

28 Tas arī būtu noziegums priekš tiesnešiem, jo es būtu aizliedzis Dievu augstībā.

29 Ja esmu priecājies par sava nīdētāja nelaimi un lēkājis, kad posts to aizņēma.

30 Jo es savai mutei neļāvu grēkot, ka es viņa dvēseli būtu lādējis, —

31 Ja manai saimei nebija jāsaka: vai kāds pie viņa galda gaļas nav paēdis?

32 Svešiniekam nebija jāpaliek par nakti ārā, savas durvis es atdarīju pret ceļa pusi —

33 Ja kā Ādams esmu apklājis savus pārkāpumus, savu noziegumu apslēpdams savā sirdī

34 Ka man bija bail no tā lielā pulka, vai ka radu pelšana man biedēja, ka es klusu turējos, negāju ārā pa durvīm —

35 Ak kaut man būtu, kas mani klausītu! redzi, še mans raksts, lai Dievs man atbild, un tas raksts, ko mans pretinieks rakstījis!

36 Tiešām, uz saviem kamiešiem es to gribu nest, to sev gribu apsiet kā kroni.

37 Visus savus soļus es tam gribu izstāstīt, kā valdnieks es pie tā gribu pieiet —

38 Ja mans tīrums par mani kliedz, un viņa vagas kopā raud,

39 Ja es viņa augļus esmu velti ēdis un arāju dvēselei licis nopūsties:

40 Tad lai man aug dadži kviešu vietā un ērkšķi miežu vietā! Tā Ījaba vārdi beidzās.