Ījaba grāmata 9
Latviešu valoda Svētā Bībele · 35 verses
- 1 Ījabs atbildēja un sacīja:
- 2 Patiesi, es zinu, ka tas tā ir: jo kā cilvēks varētu taisns būt tā stiprā Dieva priekšā?
- 3 Ja viņš grib ar To tiesāties, tad tas Viņam uz tūkstošiem ne vārda nevar atbildēt.
- 4 Viņš ir gudrs no sirds un stiprs no spēka; kas pret Viņu var tiepties un pastāvēt?
- 5 Viņš pārceļ kalnus, un tie nemana, ka Viņš tos apgāž Savā dusmībā.
- 6 Viņš kustina zemi no viņas vietas, ka viņas pamati trīc.
- 7 Viņš pavēl saulei, tad tā neuzlec, Viņš aizspiež zieģeli priekš zvaigznēm.
- 8 Viņš viens izplata debesis un staigā pa jūras augstumiem.
- 9 Viņš radījis Lielo Lāci, Orijonu un Sietiņu un zvaigznes pret dienas vidu.
- 10 Viņš dara lielas lietas, ko nevar izprast, un brīnumus, ko nevar izskaitīt.
- 11 Redzi, Viņš man iet secen, ka To neredzu, Viņš staigā garām, ka To nesamanu.
- 12 Redzi, kad Viņš aizgrābj, kas Viņu kavēs, kas uz Viņu sacīs: ko Tu dari?
- 13 Dievs neaptur Savas dusmas, vareno palīgi apakš Viņa lokās.
- 14 Kā tad nu es Viņam varētu atbildēt un atrast vārdus pret Viņu?
- 15 Jo, kad es arī taisns būtu, taču es nevaru atbildēt, bet man būtu savs soģis jāpielūdz.
- 16 Jebšu es sauktu, un Viņš man atbildētu, taču es nevarētu ticēt, ka Viņš klausīšot manu balsi.
- 17 Jo Viņš sagrābtu mani tā kā ar vētru un vairotu manas nepelnītas vainas.
- 18 Viņš manam garam neļautu atspirgties, bet mani pieēdinātu ar rūgtumiem.
- 19 Ja spēka vajag, redzi, Viņš ir varens, un ja tiesā jānāk, kas Viņu sauks priekšā?
- 20 Ja es būtu taisns, tad mana mute mani pazudinātu, ja es būtu skaidrs, taču Viņš man pierādītu vainu.
- 21 Es esmu nenoziedzīgs, es savu dvēseli nežēloju, man riebj dzīvot.
- 22 Viena alga! tādēļ es saku: Viņš izdeldē nenoziedzīgu un bezdievīgu.
- 23 Kad Viņa rīkste piepeši nonāvē, tad Viņš smejas par nenoziedzīgo izmisumu.
- 24 Zeme top dota bezdievīgā rokā, Viņš apklāj viņas tiesnešu vaigus. Ja tas tā nav, kas tad to dara?
- 25 Manas dienas jo ātras bijušas nekā skrējējs, tās ir aiztecējušas un labuma nav redzējušas.
- 26 Tās aizgājušas kā vieglas laivas, kā ērglis, kas šaujas uz barību.
- 27 Kad es domāju: es gribu aizmirst savas vaimanas un pamest savu skumību un atspirgties,
- 28 Tad es iztrūkstos par visām savām sāpēm; es zinu, ka Tu mani neturi par nenoziedzīgu,
- 29 Ja man būs vainīgam būt, — kāpēc tad man velti nodarboties?
- 30 Jebšu es mazgātos sniegā un šķīstītu savas rokas sārmā,
- 31 Taču Tu mani iemērktu bedrē, tā ka manas drēbes no manis kaunētos.
- 32 Jo Viņš nav tāds vīrs kā es, kam es varētu atbildēt, ka mēs kopā varētu iet priekš tiesas.
- 33 Nav mūsu starpā izšķīrēja, kas savu roku varētu likt uz mums abiem.
- 34 Kad Viņš atņemtu Savu rīksti no manis un Viņa biedēšana lai mani neiztrūcina. —
- 35 Tad es runāšu un priekš Viņa nebīšos, jo es neesmu tāds pie sevis paša, (kā jūs domājat).