Ījaba grāmata 37
Latviešu valoda Svētā Bībele · 24 verses
- 1 Patiesi, par to trīc mana sirds un uzlec no savas vietas.
- 2 Klausiet, jel klausiet, kā Viņa pērkons rūc, un kāda balss no Viņa mutes iziet.
- 3 Viņš to izlaiž pa visām debesīm, un Savu spīdumu pa visiem zemes galiem.
- 4 Pēc tam rūc Viņa balss, Viņš liek pērkonam rībēt ar varenu skaņu un neaiztur tos (zibeņus), kad Viņa balss nāk dzirdama.
- 5 Tas stiprais Dievs ar Savu balsi liek pērkonam rūkt brīnišķi, Viņš dara lielas lietas, ko neizprotam.
- 6 Jo Viņš saka uz sniegu: krīti uz zemi, un uz stipro lietu, tad stiprais lietus ir klāt ar varu.
- 7 Viņš aizzieģelē visu cilvēku roku, lai Viņu pazīst visi ļaudis, ko viņš radījis.
- 8 Zvēri iet savā alā un paliek savā vietā.
- 9 No dienvidu puses nāk vētra un no ziemeļa puses aukstums.
- 10 Caur Stiprā Dieva pūšanu nāk salna, ka platas upes aizsalst.
- 11 Viņš arī apkrauj ar ūdeņiem biezos mākoņus un izpleš Savus ugunīgos padebešus.
- 12 Tie griežas apkārt pēc Viņa gudrā prāta, ka tie padara visu, ko Viņš tiem pavēl pa visu plato pasauli,
- 13 Vai par rīksti savai zemei, vai par labu Viņš tā liek notikt.
- 14 Liec to vērā, Ījab, stāvi klusu, un apdomā Stiprā Dieva brīnumus.
- 15 Vai tu zini, kad Dievs nodomājis, Savu debesu spīdumam likt spīdēt?
- 16 Vai tu zini padebešu lidināšanos, Visuzinātāja brīnumus?
- 17 Tu, kam drēbes paliek karstas, kad Viņš zemi svilina dienas vidus bulā.
- 18 Vai tu ar Viņu esi izpletis tos spožos padebešus, kas cieti stāv kā liets spogulis?
- 19 Stāsti mums, ko mums Viņam būs sacīt, jo aiz tumsības mēs nekā nevaram izdarīt.
- 20 Vai Viņam lai saka, ka es runāšu? Jo kurš cilvēks vēlētos, lai viņu aprij!
- 21 Un nu gan saules gaismu neredz, kas pie debesīm spoži spīd, bet kad vējš pūš, tā skaidrojās.
- 22 No ziemeļiem nāk zelts, — bet Dievs mājo bijājamā godībā.
- 23 To Visuvareno, to mēs nepanāksim, kas liels spēkā, bet tiesu un taisnības pilnību Viņš negroza.
- 24 Tāpēc cilvēki Viņu bīstas, Viņš neuzlūko nevienu pašgudru.