Ījaba grāmata 30
Latviešu valoda Svētā Bībele · 31 verses
- 1 Bet nu par mani smejas, kas jaunāki nekā es, kuru tēvus es nebūtu cienījis likt pie saviem lopu suņiem.
- 2 Viņu roku spēku kur es to liktu? Viņu zaļums un krietnums bija iznīcis.
- 3 Kas trūkuma un bada pēc vientuļi bija, un bēga uz tukšām, tumšām posta un izpostītām vietām.
- 4 Tie nātres izplūca pie krūmiem un paegļu saknes tiem bija par barību.
- 5 No ļaužu vidus tie tapa izdzīti un tiem uzkliedza kā zagļiem.
- 6 Bailīgās gravās tiem bija jādzīvo, un zemes un akmeņu caurumos.
- 7 Krūmos tie brēca, un dadžos tie gūlās,
- 8 Nesaprašu un negoda ļaužu bērni, kas no zemes bija izdzīti!
- 9 Bet nu es tiem esmu tapis par dziesmiņu un esmu tiem par pasaku.
- 10 Tie mani tura par negantību, atstājās tālu no manis un nekaunas man vaigā spļaudīt.
- 11 Jo Dievs manu dvēseli ir darījis gurdenu un mani apbēdinājis; tad tie vairs nevaldās manā priekšā.
- 12 Pa labo roku ceļas puikas un stumda manas kājas un taisa savu ceļu, mani samaitāt.
- 13 Tie salauž manu laipu, tie palīdz mani gāzt, paši būdami bez palīga.
- 14 Tie nāk kā caur platu plīsumu; ar lielu troksni tie plūst šurpu.
- 15 Briesmas man uzbrukušas, kā ar vētru aizdzīta mana godība, un kā mākonis nozudusi mana laime.
- 16 Tādēļ nu mana dvēsele nerimst iekš manis, un bēdu laiks mani aizgrābis.
- 17 Naktī mani kauli top izurbti iekš manis, un kas mani grauž, nerimst.
- 18 Caur varenu spēku mans apģērbs pārvērties; tas mani žņaudz, kā apkakle.
- 19 Viņš mani iemetis dubļos, un es esmu tapis kā pīšļi un pelni.
- 20 Es Tevi piesaucu, bet Tu man neatbildi, es gaidu, bet Tu tik skaties.
- 21 Tu pret mani esi palicis briesmīgs, ar Savu vareno roku Tu man turies pretī.
- 22 Tu mani pacēli, kā vējš mani aiznes, un man izkūst visa laime.
- 23 Jo es zinu, ka Tu mani nodosi nāvē, kur visi dzīvie kopā aiziet mājot.
- 24 Tomēr, vai krītot neizstiepj roku, jeb vai bojā ejot nebrēc.
- 25 Vai es neraudāju par grūtdienīti vai mana dvēsele nenoskuma par apbēdināto?
- 26 Bet kad es nu gaidīju labumu, tad nāca ļaunums; kad es cerēju uz gaišumu, tad nāca tumsība.
- 27 Manas iekšas verd un nemitās, bēdu dienas man uzgājušas.
- 28 Es esmu melns, bet ne no saules, es paceļos un kliedzu draudzes vidū.
- 29 Vilkiem esmu palicis par brāli un pūces bērniem par biedri.
- 30 Mana āda palikusi melna uz manis, un mani kauli ir izkaltuši no karstuma.
- 31 Tādēļ mana kokle ir tapusi par žēlabām un mana stabule par vaimanām.