Ījaba grāmata 11 — Latviešu valoda Svētā Bībele

1 Tad Cofars no Naēmas atbildēja un sacīja:

2 Vai uz tik daudz vārdiem nebūs atbildēt, vai mutīgam cilvēkam lai paliek taisnība?

3 Vai tad citiem uz tavām blēņām būs klusu ciest, ka tu mēdi, un neviens tevi neapkauno,

4 Un saki: mana mācība ir skaidra, un es esmu šķīsts priekš Tavām acīm, (ak Dievs!)

5 Bet tiešām, kaut Dievs runātu un atdarītu Savas lūpas pret tevi

6 Un tev stāstītu to apslēpto gudrību, kas ir gudrība pār gudrību, tad tu zinātu, ka Dievs nemaz vēl visus tavus noziegumus nepiemin.

7 Vai tu Dieva apslēptos padomus vari atrast, vai attapt tā Visuvarenā pilnību?

8 Viņa ir augstāka nekā debesis, — ko tu vari darīt? Dziļāka nekā elle, — ko tu vari zināt?

9 Garāka nekā zeme savā mērā, un platāka nekā jūra!

10 Kad Viņš uzbrūk un gūsta, priekš tiesas stāda, kas Viņam to liegs?

11 Jo Viņš pazīst neliešus, Viņš redz negantību, pat vērā nelikdams.

12 Bet pirms ģeķis nāk pie gudrības, tad meža lops paliek par cilvēku.

13 Ja tu pacelsi savu sirdi un izplētīsi savas rokas uz Viņu, —

14 Ja tu to ļaunumu, kas tavā rokā, tālu atmetīsi, un netaisnībai neļausi mājot savā dzīvoklī,

15 Tad tu savu vaigu varēsi pacelt bez vainas un varēsi pastāvēt un nebūs jābīstas.

16 Tad tu bēdas varēsi aizmirst, un tās tā pieminēt, kā ūdeni, kas aizskrien.

17 Un tavs mūžs stāvēs spožāks nekā dienas vidus, un pat tumsa būs kā rīta gaisma.

18 Un tu varēsi ticēt, ka vēl ir cerība, un redzēsi, ka vari mierā dusēt.

19 Un varēsi apgulties, un neviens tevi neizbiedēs, un daudzi vēl tevi godinās.

20 Bet bezdievīgo acis izīgst un viņu patvērums iet bojā, un viņu cerība iznīks kā pēdējā dvaša.